Pārdomas par vārdu „prieks”
Savu dzīvi esmu vadījusi laukos, izņemot studiju gadus, kas pagāja pilsētā. Dzīvoju laukos, jo patika strādāt dārzā, dēstīt un audzēt gan puķes, gan dārzeņus, elpot svaigu gaisu. Pilsētas steidzīgais ritms, putekļi, automašīnu izdalītās gāzes un cilvēku pūļi, radīja manī nemieru un neapmierinātību.
Dzīvoju un strādāju kā to dara vairums cilvēku pilsētā vai laukos. Bet dzīvē pienāk brīdis, kad sāc domāt, kāpēc lietas notiek tieši tā kā notiek. Visu laiku uz dzīvi laukos skatījos pragmatiski, bet nesen sapratu, ka man ir prieks dzīvot laukos. Prieks par mirguļojošo sniegu, lietu, brāzmaino vēju, pavasara saulīti, pirmajiem ziediem grāvmalā, kā arī par īpašo gaisa smaržu pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā, par putnu dziesmām, par plaukstošo papeļu, plūmju, ceriņu un liepziedu smaržām.
Prieks mūsos visspilgtāk izpaužas bērnībā. Bērnības emocijas saglabājas visu mūžu. Neatceros, ka bērnībā būtu lietojusi vārdu salikumu „man ir garlaicīgi”, bija izpētīts gan tuvējais novadgrāvis, kurā auga dažādas smilgas, purenes, gaiļpieši, sviesta pikas un ļoti daudz bezdelīgactiņu. Grava jau agri pavasaros piesaistīja ar zilajām, baltajām un dzeltenajām vizbulītēm.
Es vēl šodien atceros kā smaržo saulē žūstošs siens un cik interesanta ir gulēšana siena šķūnī. Dzīvojot laukos, bērnu priekam, sakraujiet vismaz vienu siena zārdu un vasaras saulgriežos salasiet trejdeviņas Jāņu zāles. Bērnībā prieku radīja pat no negatavām ērkšķogām vārīts ķīselis un ābolu uzpūtenis. Augusta vakaros īpaši patīkami smaržoja ābeļdārzā – pēc dzidrajiem āboliem. Ābolu smarža savijas ar sienāža dziesmu un viegla vēja pūsma atnes tikko nokultā labības lauka aromātu. Tā ir augusta buķete. Vai esat to izjutuši? Vasara ir pilnbriedā. Pamēģiniet to visu izjust!
Mīļie vecāki un vecvecāki, sagādājiet saviem bērniem un mazbērniem šos priekus!
Ar prieku kopsim to vietu, kurā dzīvojam, atstājot arī dabiskās pļavas un citas mazāk koptas vietas, kur dažādai radībai dzīvot. Priecāsimies par stārķi mūsu tīrumos, griezi, kas tarkšķina klusajos vasaras vakaros, par pelīti, kas burkānu izgrauzusi, par dunduriem, kas kož dienas karstākajās stundās. Pēc spraigās darba dienas pasēdēsim uz akmens tīruma malā vai uz soliņa dārzā, izbaudīsim mijkrēšļa burvību, atlaižot visas rūpes un raizes. Lauku vide pati par sevi attīra un uzlādē cilvēku.
Novēlu ikvienam, kurš dzīvo laukos, teikt: „Man prieks dzīvot laukos!”.
Kāpēc es prieku biju pazaudējusi iepriekšējos gados? Tāpēc, ka cilvēks, uzkrājot ikdienas problēmas piesārņo sevi un paliek nejūtīgs, zaudē bērnības patieso prieku. Cilvēks savāc un nes līdzi savas problēmas, un dzimtas neatrisinātās lietas. Nesamā smagums cilvēku padara neapmierinātu, īgnu, bailīgu, nelaipnu, skumju un pārmēra strādīgu.
Kā no tā atbrīvoties? Loti dažādos veidos, katram ir iespēja izvēlēties, ieklausoties savā intuīcijā. Vienam cilvēkam palīdz lūgšanas, kādam citam meditācijas, fiziskas aktivitātes, makšķerēšana, pirts procedūras, garīga pašizglītošanās, psihologa vai psihoterapeita apmeklējumi, Reiki, personības attīstības treniņi, pārmaiņu treniņi un citi pasākumi.
Kā cilvēks jūtas pēc attīrīšanās? Kā putns – viegls, brīvs, gatavs pacelties spārnos. Vai tā tiešām varētu būt? Jā, arī M. Zālīte teikusi, ka prieks ir spārni. Spārni paceļ putnu debesīs, tie ļauj viņam lidot un noturēties gaisā. Cilvēka spārni ir prieks, kas paceļ ikvienu no mums debesīs.
Kas patiesībā ir prieks? Prieks ir lietvārds, kam sinonīmi ir gaviles, līksme, patika, bauda, iepriecinājums, labpatika u.c. Vai tas īpaši jāmeklē? Nē, cilvēkam līdz ar dzīvību tiek dots prieks jeb dzīvesprieks. Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme un instinkti, kas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm. Dzīvnieki dzīvo prieka pēc. Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Tas ir esības prieks, kas piemīt cilvēkiem, kuri pieņem sevi un mīl sevi. Cilvēkiem, kas nespēj sajust Dieva doto mīlestību, jāgriežas pie speciālistiem pēc atbalsta, lai attīrītu savu dvēseli no sārņiem. Bez šīs mīlestības tu nevari būt dzīves radītājs, bet tikai cietējs, kas agrāk vai vēlāk sevi iznīcina. Dzīvojot un strādājot ar prieku, mēs radām, bet dzīve ciešot ir tikai eksistence.
Kas ir tad, ja nav prieka? Skumjas, kas pāraug dusmās, tālāk naidā un beigās agresijā pret sevi (dažādas atkarības vai līdzatkarība, nedziedināma slimība, nāvējošs ievainojums, pašnāvība) vai līdzcilvēkiem (psiholoģiska un fiziska vardarbība ģimenē vai sabiedrībā). Cilvēkam vajadzīgas visas emocijas, bet viena tipa emocijas ilgstoši aizturot jeb uzkrājot, tās kļūst postošas.
Pārmaiņu trenere Solveiga Maļecka
